Vexille – varēja būt labāk

Agent Vexille

Vexille ir ļoti grūta anime – ne sižeta vai grafikas ziņā, bet attieksmē pret sevi. No vienas puses esošo garadarbu gribas rāt par daudzām lietām, no otras puses atkal aizstāvēt, jo ir savi elementi, kas to padara par labu anime.
Anime iznāca tālajā 2007. gadā un uz to laiku CGI anime apritē bija jau savi līderi – Appleseed un Final Fantasy. Arī idejas ko anime nes pa savam nebija nekas jauns – tas pats Appleseed vai Ghost in the Shell. Kā rezultātā anime tā vien izskatās, brīžiem, ka kopē kādu jau esošu garadarbu, bet cenšas to darīt pa savam– taču īsti nesanāk.

Sižets aizved uz 2077. gadu, kad Japāna jau kā 10 gadus ir atdalījusies no ANO un apkārt apbūvē magnētiskā lauka žogu, kurš bloķē visus iespējamos ārpasaules signālus. Pirms tam Japāna bija lielākais robotehnikas un dažādu ieroču ražotājs, savukārt ANO mazliet sāk regulēt visu šo jautājumu, protams Japānas atdalīšanas un vēlāka noslēgtībā liek nervozēt – ko tad šie tur dara, ka tik kārtējo Skynet neuztaisa. Aģentes Veksillas pavadībā nosūta specvienību no ASV, lai noskaidrotu, kas tad tur darās. Bet spēlējam taču augstākajā grūtības pakāpē, tad attiecīgās problēmas mūs sagaida. Agent Veksill
Pirmais nopietnais akmens šeit ir metams grafikas un animācijas lauciņā. Kopējā bildē animācija sevi parāda labi – cilvēku kustības, sprādzieni un citi effekti izskatās piedienīgi, tomēr cilvēku kustībās novērojās kaut kāds stīvums. Savukārt stiprāks stīvums jūtas seju muskuļos, kuri tomēr spēj padod pareizās emocijas, taču tās ne vienmēr manāmas, līdz ar to reizēm var palaist emociju, lai gan balss runā par to, ka emocijai jabūt.

Taču lielākā bēda slēpjas kopējā dizainā jeb “plastmas tekstūra” uzlikta it visur, kas nav saistīts ar dzelzi. Cilvēki, augi, akmeņi un citi elementi izskatās visnotaļ plastmasīgi. Nerodas dzīvīguma sajūta – ja tā var nosaukt. Arī ēnu un gaismas spēle, šeit brīžiem izskatās dīvaini un daudzus momentus padara vizuāli mazāk pievilcīgākus. Un konbinācijā ar animācijas stīvumu visu skatīšanās laiku nepamet diskomforts un bezdvēseliskums, kurš jūtas personāžos. Tie nav dzīvi.

Savukārt dažādi mehānismi – mašīnas, roboti – tie izskatās pat ļoti labi, drīzāk pat teicami. Viens no tiem elementiem, kas rada pozitīvo noti. Bet tandēmā ar vienu no sižeta pagriezieniem iemanto visnotaļ ironisku noskaņu.

Agent Veksill

Ir ķerami kadri kuri izskatās labi. Tos sanāk izbaudīt. Bet tādi kopumā ir maz.

Ironiskā noskaņa rodas drīzāk nejauši, jo kopumā sižets ir kaut kur starp kabaci un puskaltušu koku vējā. Vietām dinamisks, citviet bezgalīgi garlaicīgs, dažviet notiek vispār kaut kāds notikumu riņķa dancis, ka sēdi un nesaproti kā reaģēt. Pa virsu diologi ar simtā līmeņa bravurīgumu un vāju savstaprēju saisti. Principā, ka daudzi notikumi. Un no tā sāc nogurt. Nomirst kāds no personāžiem – labi un ko tālāk? Mēs par viņu neko īsti nezinam kā savulaik ar kaimiņu Pēterjanku sadzērām, a šis ņem un pēc mēneša nomirst. Bet cilvēks bija labs, tikai kāpēc?

Pat galvenā varone, kura atrodas visu notikumu centrā par sevi nerada nekādu iespaidu. Vienīgi to, ka viņa ir tipisks rietumu cilvēks, jo nemāk ēst ar irbulīšiem, bet izskatās kā aziāte. Gluži, kā lielākā daļa esošo personu šeit. Kādas viņas stiprās un vājās puses, patiesās emocijas vai pat nodomi nav skaidrs, kas noved pie tā, ka tiešām samērā interesants sižeta pagrieziens tiek izsviests miskastē.

Galvenie vai fona personāži – emocijas vienādas. To nav… vienīgi čalis sarkanājā.

Visu esošo laiku anime sevi prezentē kā tipisku asa sižeta filmu par aģentiem ar mazliet zinātniskās fantastikas elementiem. Taču galvenais sižeta pagrieziens, kurš uz beigām, tik ļoti atšķiras savā noskaņā, ka tas rada disonansi – no vienas puses viņš ir neparasts, mazliet negaidīts, piešķir savu morāli un liek pat aizdomāties, taču… pirms tam sagāztie diologi ar tikpat kleiniem personāžiem visu sabradā!

Dead Can Dance, Underworld un Asian Dub Foundation un Pauls Oukenfolds (Paul Oakenfold) – tie daži, kas veidoja muzikālos pavadījumus, kuri daudzviet izvelk, piešķir noskaņu un pat liek sarosīties emocijām pareizajā līmenī, liek meklēt jēgu un izparast notikumus. Tā ir šī garadarba pērle, kura sit pušu Vexille pārējo izpildījumu un klausoties atsevišķi neticās, kā ļoti viduvējas šķiras darbas ir tik teicamas kompozīcijas.

Ir jūtama autoru ideja. Ir saprotams, ko viņi gribēja pateikt. Tu saproti veidu, kāpēc viņi izmantoju kādu no paņēmieniem. Taču pirms darīt viņi visi sadzērās, pieņemu, kā vienu no iespējām, un tad sāka taisīt, salaižot visu grīstē, ko vien var! Tikai mūziķi visu darīja ar atdevi! Kad autori bija saprātā, darīja labi un šo momentu atkal ir pietiekami. Vexille pa savam ļoti balansē uz asmens. Kādam tā var patikt dēļ mūzikas vai labajiem momentiem, cits jau izslēgs pēc pirmajām 15 minūtēm. Un pa savam – abiem būs taisnība. Vexille ir pretrunā ar pašu sevi, rezultātā arī skatītājam rodas pretruna.

Start the discussion at animeforums.lv