Raging Phoenix – mēģinājums ieskaitīts

Lai izsprastu Raging Phoenix dabu un motīvus, sākšu ar cīņas žanra filmām kopumā, kuru dīleri pārsvarā bija Ķīna vai Japāna. Taču pēdējos gados arī citas Āzijas filmu darboņi izprotot vienkāršo formulu sāk sevi izrādīt plašāk ar mainīgu kvalitāti.

Orģinālais nosaukums: Deu suay doo (Taizeme)

Gads: 2009

Žanrs: Action, Romance

Vairums cīņu filmas darbojas pēc vienas formulas, kur cīņu iemesli ir atriebība, izdzīvošana, sevis meklēšana un citi Budas cienīgi iemesli. Sižeti parasti nav līkločaini un satur kādu negaidītu momentu. Sliktie personāži ir slikti, jo viņi ir slikti un nodarbojas ar sazin ko. Labais, kurš nav tāds kā citi, atrodas sevis meklējumos vai piemīt neparasts talants gluži kā pandai. Viņu apmācīs kāds kurš sevi šausta par pagātnes grēkiem un tos uzzinot tam jāmaina filmas noskaņa. Redzēsim galvenā personāža trīs svarīgākās cīņas – pirmā kā demonstrējums, otrā neļaujot skaitīt aitas un trešā, kura notiek ļaunuma midzenī. Pēdējā cīņā pašsaprotami uzvar mūsējais, kurš pēc Džedaju likumiem ir atradis iekšējo spēku atšķirībā no sava, iespējams, mirušā meistara. Protams fizika kā paveiksies – gravitācija var tikt atslēgta vai tomēr pieredzēsim lūzumus un sviedrus.

Šāds varētu būt standarta sižets, kurš ir samērā elestīgs un elementus var mainīt kā iegribas, taču bāzes elementi saglabājas. Ieskicējot varoņus, bagātinot stāstu un radot ticamu vidi, autoriem rodas tādi šedevri kā Ip Man, Ong Bak, The Raid un citi. Personāžiem tiek piešķirts racionāls stimuls priekš kaujām un to vide tiek pietuvināta realitātei liekot ticēt notiekošajam. Pie tam personāži ir cilvēki – viņi asiņo, piekūst, baidās un pārdzīvo, un cīnās par savu dzīvību vai citu svētumu.

Aptuveni šādā virzienā sākotnēji ar devās Raging Phoenix autori taču beigās ne zivs ne gaļa. Kāpēc tā? Pa savam filmai ir savi labie elementi kuri plūst cauri visai filmai taču daudzos momentos kaut kāda iemesla dēļ daudzas lietas pārstāj strādāt. Uzreiz atrunāšu – sižetu pieminēšu laika gaitā, jo pa savam viņš tomēr ir no pirksta izsūkts.

Viens no iespējams lielākajiem klupšanas akmeņiem ir personāži kopumā. Ir mums sliktie kuri nolaupa cilvēkus, īpaši sievietes un izgatavo smaržas no viņām (saukšu viņus par Parfīmiem), ir galvenā varone sieviete  kuras motivācija ir saprotama, taču komplektā ar pusmirušo romantiku un jēlo attieksmi neraisa nekādu attieksmi pret sevi. Ir trīs viņas “trenneri” kuru motivācija ir acīm redzamāka un pat krietni pamatotāka, taču viņi visu laiku tiek bīdīti kaut kur mālā.

Kāpēc galvenais varonis kā sieviete? Kā pa manam šeit varēja izspēlēt dažādus trikus –  sākot no pārtapšanas no vājas un trauslas būtnes visos veidos, kas sākumā tiek parādīts, par garīgi un fizisku spēcīgu personāžu, kurš parāda, ka tehnikai ir nozīme nevis tikai spēkam. Domāšanas veids ir krietni atšķirīgāks, var izmantot dažādus aizliegtos paņēmienus un vispār bieži vien cīņas kurās piedalās sievietes spēj izskatīties pat krietni efektīvāk un pat dinamiskāk.

Taču galvenās varones tēls nekur tā arī nenonāk, neskaitot jaunus roku un kāju vicināšanas paņēmienus. Viņas morālā vai garīgā attīstība, saucas kā gribat, paliek praktiski nemainīga. Viņas atdeve pret citiem personāžiem ir tik mainīga un nepastāvīgā, ka brīžiem liekas viltota, ka rodas nesaprašana – vai visi viņai piespēlē vai tomēr pārējie ir idioti. Piemēram viņas sākotnējā motivācija, palīdzēt citām sievietēm, ir ticama un liek saprast viņas centienus kaut ko izmainīt, taču pēc pirmās veiksmīgās “operācijas” šis iemesls sāk izbālēt priekšplānā pastiprināti izvirzot trenneru iemeslus, kuri pašsaprotamu iemeslu dēļ varones sākotnēju iemeslu norok, taču varonei nosacīti parādās jauns iemesls kurš kā valis – uznirst un aizpeld, bet vai viņš bija?

Mūsu “Šrēdingera valis” ir romantiskā līnija kura ir iešūta tikai tāpēc, lai iespējams sieviešu puses skatītāji spētu izjust interesi pret mūsu “Ksenu”.  Pilnīgi nopietni – romantisko attiecību ziņā, kuras šeit it kā parādās un simboliski liek par tām noprast, vispār nekur neattīstās. Nedz naida vai absolūta mīlas akluma virzienā. Līnija kura kā haizivs – parādās, iekož un aizpeld, atstājot nesaprašanā, novedot filmas beigas pie nesaprotamu emociju gammas un kopumā trullas, pat nedabīgas reakcijas. Abu cilvēku jūtas nonāk sturpceļā neko nepasakot un atkal, tam pa virsu tiek mesta virsū cita, krietni racionālāka, saprotamāka un emocionālāka sižeta līnija. Piemēram, trenniņu moments, kurš izskatās skaisti un aizraujoši, kur arī, iespējams, slēpjas viena no romantiskās līnijas saknēm, taču savstarpēji tas izskatās kā divu akmeņu mīlēšanās – labāku salīdzinājumu nerodu. Viss iet uz to, ka jānotiek kaut kādai ķīmiskai reakcijai, bet tās nav.

Arī “Parfīmi” neizceļas. Bandes vadone ir stipra un muskuļota sieviete, kura čaļus noliek uz viens divi. Ir pāris padoto. Bet arī viņu motivācija ir mazliet dīvaina un kopējā bildē vispār ačgārni ierakstās. Pieņemsim – lai viņi taisa smaržas no sievietēm un šīs smaržas ir ļoti pieprasītas kaut kur. Taču tas tiek pasniegts līmenī “Neticams, bet fakts” vai citas pseido dokumentalistikas veidolā. Un vispār galvenā ļaundare izskātās pēc vienkārši labi fiziski sagatavotas atlētes. Nav nekādu iezīmju, kas liktu viņai izcelties vai palikt prātā. Nē, protams, tāda varbūt ideja – jo nemanāmāk, jo labāk… nopietni – pat 80-to Honkongas brīnumos ļaundariem bija produktīvāki mērķi un piemita kaut kripatas harizmas.

Par mūsu meistariem – kā pa manam, viņiem mazliet pietrūka laika sevi pilnībā atklāt. Viņu iemesli, emocijas un uzskati, dzīves veids kļūst kaut kādā mērā pat saprotams un tu pārdzīvo par viņiem. Vēlies viņiem palīdzēt, jo šādi gadījumi pa visu pasauli ikdienu notiek simtiem un pat tūkstošiem. Taču netiek viņiem ļauts atklāties, kas līdz ar to traucē kopējai attīstībai.

Vienā filmas scēnā tiek izrādīts plašais alkahola klāsts. Un pie tam tādā veidā, ka šķiet – katram savs effekts – cits dod “+1” harizmai, bet cits papildus ievainojumu uz 30 sekundēm.

Kas tiešām ir ļoti pozitīvs elements, vismaz vairums gadījumos un liek vismaz sākumā noticēt Raging Phoenix ir cīņas. Nopietni, filmas sākumā zem dinamiskas mūzikas cīņu hereogrāfija atgādina vesalu deju kuru tu neuztver kā cīņu, bet ne arī kā deju – varētu teikt kaut kāds Kapuera un Drunken stila sajaukums – vismaz savās skopajās cīņu zināšanās rodu šādu līdzību. Un tas izskatās visnotaļ amizanti, neparasti un dinamiski. Vēlākajos posmos šī aizrautība un uguntiņa cīņu kustībās nedaudz izplēn un vietām pat izzūd, zaudējot vienu no filmas galvenajiem šarmiem liekot skatītajam garlaikoties un cerēt vismaz uz kādu negaidītu kājas vēzienu. Jo tieši cīņas palīdz turēt kaut kādu dinamu – vismaz brīžiem uzmodinās.

Ne pa velti pieminēju “Drunken” stilu. Viens no esošo cīņu bāzes elementiem, kas tiek atklāti arī pateikts un ļoti loģiski pat paskaidrots ir piedzeršanās. Īsumā – piedzeroties tev vienalga un tu visu vari, jūties viegls un neuzveicams, pretiniekiem tevi ir grūtāk prognozēt. Tieši šis elements sākotnējās cīņās darbojas un iedod šo dinamiskumu, taču vienlaicīgi vieglumu un kaut kādu dejas sajūtu. “Drunken Master” filma ir košs piemērs. Protams, dzēruma tēlošana, kā pamanam, šajā darbā ir vāja un tomēr, vēlākajos Raging Phoenix notikumos šis moments kaut kā nemanās vispār. Varone tiek apmacīta šim stilam un veidam. Taču to viņa izmanto tikai vienreiz, visā citā – viņa ir skaidrajā. Un mēs neredzam vairs momentu, īt īpaši beigu cīņā, kas pieradītu viņas meistarību šajā stilā.

Pie tam fināla cīņa šeit ir bez savas uguntiņas – kārtejais vienmuļais kautiņš kaut kādā nesaprotamā pazemes alā, kur pēc idejas varētu aktīvi izmantot apkārtni, taču tas notiek jēli un neinteresanti. Kā arī galvena varone uzver pēc “iekšējā spēka” likumiem. Atdeve vērojama fiziski taču viņa izskatās viltota dēļ trullas reakcijas.

Raging Phoenix nosaukums un varones daba pēc idejas paredzēja, lai viņa sevi iekšēji atbrīvotu viņai ir jāpārdzimst un jāizlaiž sava enerģija uz āru, viss savs niknums, rūgtums, viss to ko viņa krāja ir jālaiž prom. Tas teorijā notiek, beidzamajā cīņā un dažos citos momentos. Bet tos ir viegli palaist garām. Pati varone nerada nekādus secinājumus priekš sevis, pēc cīņas visi dodas uz mājām tā it kā nekā nebūtu noticis. Jums tikko nesen draugs nomira – bet jūs ko? “Ai, līdz rītdienai!” Būtu glāzes vismaz saskandinājuši?

Ir savas humora scēnas, taču viņas visas izskatās greizi un pārāk komiski kopējā filmas tematikā.

Raging Phoenix ir savi labie momenti – dažviet interesants operatoru darbs, daži labi personāži un galvenais – eksistē interesantas cīņas. Ir aizraujoši acij momenti, taču tas viss tā ticis montēts un griezsts, ka izskatās kaut kā nepareizi un nesaderīgs. Ir ievilkti daudzi momenti, kas ir dēļ filmas garuma, kas komplektā ar parējo vēl sliktāk strādā. Ir saprotams, ka ideja bija atklāt personāžus labāk, bet tas nenotiek, kā arī sižetu cenšas padarīt par kaut ko gudrāku.

Raging Phoenix lielākā problēma, ka sižeta ziņā konfliktē divas sižeta līnijas. Līnija, kurai bija jākalpo kā ieganstam visiem notikumiem pēc noklusējuma ir stiprāka un emocionālāka nekā galvenā līnija. Līdz ar to sanāk – brīžiem varoņi ir izteiksmīgi, citviet izplēn un tur kur vajag vispār neparādās. Vai tieši otrādi – divi pēc idejas loģiski iznākumi, savā starpā nespēj sadalīt personāžus, var nostādīt personāžu konflikta priekšā, taču risinājums jārod, tu nevari paņemt un aiziet, kas pēc būtības šeit ar notiek.

Jūtams filmas virziens – spraiga filma, kur vājš personāž pēc kopējās būtības atrod sevī spēku, izturību, lai pārvarētu šķēršļus un mestu jaunus izaicinājumus sev un citiem. Parādīt sev, ka viņa ir spējīga un citiem, kas domāja pretēju, cilvēks kurš ir zudis – mājiens uz ko tādu bija filmā. Ar mazu feminisma, labā nozīmē, piesitienu varētu pat teikt. Taču tas viss izplēn atstājot vien idejas ēnas.

Leave a Reply