Garden of Words. Grafika tandēmā ar stāstu.

 

Pirmo reizi ieraugot šo anime, nemulstat no tās garuma ~ 46min. Anime spēj un var konkurēt ar pilnmetrāžām vai “overhaipotu” TV šedevru. Taču sāksim ar pamatiem.

Stāsts grozās ap Takao Akidzuki, 15 gadīgs skolnieks, kurš nemīl ikdienas steigu un iztikai plāno pelnīt kļūstot par apavnieku. Taču kad pa rītiem iet lietus, patīk izlaist pirmās nodarbības, jo skolu arī uzskata par bezjēdzību, parkā cilvēku ar nav un ir iespējams veikt savas dizainera skices. Taču vienā šādā rītā Takao satiek noslēpumainu sievieti, kurai patīk alus un šokolāde. Sāk viņi satikties aizvien biežāk un biežāk, zem pajumes lietus laikā. Taču abi nonāk svarīgākajā savas dzīves momentā, kurš abiem ir lūzuma punkts – abi ko iegūst un ko zaudē.

Animes māte un tēvs vienā veidolā ir Sinkajs Makoto /Shinkai Makoto/ kurš daudziem pirmāmkārtām būs zināms pēc 5 Centimeters Per Second – vizuālā orgasma izsaucoša anime, taču apdauzīta sižetā. Tāpat viņa krājkontā ir citas animes, zināmākās – Children Who Chase Lost Voices, The Place Promised in Our Early Days un citi šedevri. Taču šis – pats pieaugušākais projekts no visiem. Tā stāsts laika gaitā šķitīs banāls un ikdienišķs, taču šādi stāsti ik pa laikam nonāk televīzijā un ziņu lentu galvgalī, atskanot nosodījumiem. Protams viss atkarīgs no paša nodoma. Taču šeit – pats tīrākais un cilvēciskākais nodoms. Taču šajā stāstā ikviens var atrast ko savu. Vienlaicīgi stāstam esot vienkāršam, tas ir arī neparasts. Tas var atgadīties ar jebkuru, vienalga kurā pasaules vietā. Un vienlaicīgi zibšņa ātrumā parāda abas iesaistītās puses – to domas un izjūtas. Taču atklāsmi un nirvanas sasniegšanu nevajag gaidīt, Sinkaja kungam sižets vinmēr peldējis kaut kur tuvu pie horizonta attaisnojot vizuālo karnevālu.

Runājot par vizuālo daļu – jau no pirmajiem kadriem tu tieci ieskauts krāsu un toņu ballē, pat sānāk apmulst – ko, motion capture, tak nē. Un gaismas ātruma ģeometriskās progresijas ekvivalnces ātrumā tu sāc burtiski ieslīkt šajā pasaulē. Gribās katru kadru saglabāt atsevišķi un tad palaist monitoram kā mainīgās fona tapetes. Vai pat izdrukāt un rāmīti uz sienas pakarināt. Brīžiem pat rodas jautājums – vai tie ir 4K dokumentālie kadri vai tomēr zīmēts. CGI un zīmuļa meisterība ir saplūdusi vienuviet un radījusi ko pavisam unikālu. Galvenie un fona personāži tiešām ir cilvēki – mati nav varavīksnes krāsās, krūtis kā krūtis – sakot runājot atbilst visai dzīves realitātei. Dabas un pilsētu ainavas – nēpārspējamas. Krītošas lietus lāses mirkļiem šķiet tik īstas, ka vien gribas pieskarties. Gribās šajā pasaulē iekļūt.

Arī kameras darbs ir fantastiks un tā vien atgādina “dokumentālu” šovu kur operatori skraida līdzi cilvēkiem filmējot to ikdienu. Mūzika ir savā līmenī un ne uz mirkli neatkāpjas no pārējā.

Tomēr īsti pat negribas šo darbu saukt par anime, kaut kā nopietnāk ir vēlme to saukt, jo anime burtiski ir lamu vārds šim darbam. Jā, mirkļiem tam pavīd kāds anime raksturojums, bet te laikam ir jāvaino visa anime kultūra kopumā, kuras vidē dzīvo autori. Taču tā ir tik reālistiska, cik vien tas var būt. Kādam tas patiks un teiks: “Bravo! Bravo!”. Kāds kurš radis skatīties ecchi izmērot to tonnās, pateiks – ko, izrādās ir arī mazas krūtis?! Pa ja ne stāstā anime paņems, tad vizuāli gan. Taču viens mīnuss – šī anime var kļūt par Jūsu etalonu un nākotnē jebkura anime, kas vizuāli pat pusē nevilks – būs velta laika šķērdēšana. Bet tas ir cits stāsts.

Verdikts: Skatīties – jā, protams, tā vietā lai skatītos smieklīgu kaķīšu video un citus ārpus apziņas esošus šedevrus – 45 minūtes veltot šim darbam, būs gan krietni veselīgāk un apziņas, fantāzijas raisošāks moments. Ja sniegt vērtējumu – grūti pateikt. Savā gadījumā es liktu 9 – tīri grafikas pēc un neparasta stāsta izvēlē. Taču paredzu, ka filma varētu citiem patikt sākot no 7.