Final Fantasy 7: Advent Children

Final Fnatasy VII Advent Children

2005, Pilnmetrāža / Žanrs: Action, Fantasy

Pasakas mēdz būt dažādas – sākot no “nevainīgiem” Disney motīviem beidzot ar pūdercukura halucinācijām. Pasaku, kura atrodas kaut kur aptuveni starp abiem krastiem nolēma izstāstīt Square Enix 2005. gadā.

Planēta kļuvusi par nosacīti miermielīgu vietu, savukārt lielākā daļa slimo ar “Zvaigžņoto” sindromu, industrija un protams ekonomika sabrukusi. Taču galvenais varonis Klauds dzīvojot vienatnē jūt vainu par izdarīto, glābjot pasauli, bet drīz viņam svarīgāks darbiņš būs un līdz ar to sevis žēlošanā laika mazāk. Filmas.. tas ir – CGI anime sižets norisinās tieši divus gadus pēc FF VII spēles notikumiem, kas neviļus mūs brīdina, ka nezinātājiem būtu jāuzmanās. Un izdomājot šādu attaisnojumu autori uz sižetu uzlika lielu suši, sacirtot to mazākos gabalos, diemžēl scenāriju atpakaļ līmējot, ne visi gabaliņi tika atrasti.

Daži kadri liek domāt, ka cilvēcei ir beigas. Vismaz vecā pasaule ir pilnībā sabrukusi.

Pateikt, ka šeit ir kaudze personāžu – neko nepateikt. Ir mums sievišķis, kas cīnās ne sliktāk par Čaku Norisu (budum tss), kaut kāds čalis ar šaujamajiem rokas vietā, vēlviens čalis ratiņkrēslā un tā tālāk – protams nojausma ar ko viņi nodarbojas, minimāla rodas, bet tomēr, uz beigām rosols kļūst biezāks un grūtāk sagremojams. Kas beigu beigās jau sākotnēji var atgrūst skatītāju, jā atdzīšos – es neesmu spēlējis esošā šedevra šedevrālo priekšteci, taču sižets ir tik ļoti nestabils un mētājas turpu šurpu, ka tiešām – vien īstens fans noteikti sapratīs visa esošā jēgu.

Final Fantasy VII: Advent Children sevī apkopo tādus žanra pamata elementus kā fantāzija un asa sižets, kas dod mājienu – ja reiz fantāzija, tātad ierobežojumu nav un nevar būt, iekš nekā. Šeit jau iet sveiciens fizikai visā tās izpausmē. Pat ja pieņemt, ka esošājā pasaulē personaži spēj apturēt pāris simts kilogramu smagu mototanku ar kāju un zobens kuru tikai paceltu Herkules, paceļ kaulains zadrots un vēl ar viņu lēkā kā taurentiņš, tad vispārējās cīņu ainas, lai ar sākumā šķiet pieņemamas, tad vēlāk neviļus sāc saprast – kaut, kas te nav kartībā.

Nedzīvo priekšmetu krišanas, sprādzieni un cita fiziskā darbība izskatās ļoti pieņemamā līmenī.

Itin viss, kas notiek cīņās, virzās taisnā trajektorijā, nekādu noviržu. Varoņi lec, krīt, lido un dara visu skatītāja labā, tikai ne savā– tāpēc nemaz negribas just šiem personāžiem līdzi – viņi uzvedas kā lelles, kurām nedraud nāve kā tāda.

Izskatās efektīvi brūkoša debeskrāpja fonā. Taču šādi triki notiek tik bieži, ka uz beigām liekas pliekani.

Un uzraujās nākamā problēma – Advent Children autori, radās sajūta, ka tiecās uz māksliniecisko  perfekcionismu, simetriju pat varētu teikt. Perfekti deguni, zodi, acis (kuram dažiem bija nedaudz pa lielu) – plastisko ķirurgu sasniegums.

Kā rezultātā mākslinieki aizmirsa vai viņiem neļāva emociju iezīmēšanu, kas noveda, ka personāži pat pie šķietami lielām sadursmēm, neizrāda nakādu īpašu emociju, viņas visas ierobežojas: smaids, savilktas uzacis, atvērta mute – viss ciešā mangas mācību materiāla rāmjos. Kā rezultātā – ticamība notiekošajā zuda ar katru reizi.

Abi nokrita no pāris demitu metriem. Vismaz kāds izrāda emocijas kustībā – labākais variants.

Mūzika – nekā īpaša – neviens moments vai gabals prātā neiekrīt, šur tur vietām viņa netrāpa, vietām trāpa. Attiecīgi, ne vienmēr tā piešķir pareizo noskaņojumu.

FF VII: AC – veca spēle, kuru kāds spēlē un skatītājs skatās “lets play”, kurš samontēts pēc principa “labākie momenti”. Un tā ir – momenti galvenie, kas tiek parādīti nav slikti, tiem ir potenciāls aizķert skatītāju, personāži kuri mazliet laupa ekrāna laiku un liek vismaz nedaudz aizķerties acij.

Taču dēļ saraustītības filma izskatās pēc nepabeigta darba. Jā kāds teiks – taču pats teici, filma kas domāta faniem! Jā tā ir, bet vai fani būtu mazāk pelnījuši labu un kvalatatīvu darbu, kurš esošo visumu padarītu plašāku un vēl mīlētāku. Jā, eksistē papildu materiāli kā Dirge of Cerberus, Last Order un On the Way to smile: Episode Denzel veidolā, bet no tiem nekas skaidrāks nekļūst, vismaz visuma nezinātājiem gan – jā, daži puzles gabalie saliekas, bet nezināmo vēl vairāk.

Viena no cīņām tiešām atgādina spēles, kurās līmeņu bosi pat neietilpst ekrānā.

Final Fantasy: The Spirits Within – izlaista 2001. gadā un kļuva par revolūciju animācijas žanrā kā pirmā CGI animācija, jā – tur emocijas ir mazliet vietām kokainas, taču šeit kur tehnoloģiskais progress jau bija – visu iekļāva triju emociju segmentā, kuras vēl jāmēģina atšķirt un banālāko kustību daudzveidību ciņās aizmirsa pievienot  – kā to saprast? Fani tāpat norīs un prasīs vēl?

Final Fantasy VII: Advent Children vienalga atstāj vairāk pozītīvā nekā negatīvā. Iespējams dēļ dažiem samērā normāliem dialogiem – it īpaši no Klauda puses, kas parāda viņa garīgo pārākumu pār ienaidniekiem vai interesantiem kadriem. Dažiem, tiešām, episkiem momentiem un pat savdabīgām cīņām. Vien animācija pieviļ. Filma aizķers kādu un noteikti liks iemīlēt esošo visumu un izpētīt to – taču pārējiem, tā paliks par nesaprotamu fantāziju.

Filmai piesķiru sudrabu.. ar bronzas apmali!

Notable Replies

  1. Tad tomēr tas ir uz spēlēm balstīts anime. Diezgan bieži ar šo sastapos konos, bet nezināju, kas tas īsti ir

  2. Ļoti interesants raksts. Domāju, ka kkad varētu pamēģināt nospēlēt/noskatīties

  3. Avatar for Rain Rain says:

    Iesaku noskatīties, jo stāsts, lai gan ir vienkārš, tam tomēr piemīt šarms. The good old ff 7, smaržo pēc bērnības.

  4. Labāk noskatīties filmu vai uzspēlēt spēli?

  5. Avatar for Rain Rain says:

    Hmmmmm. Abus. Vispirs spēli, jo tas storys ir worth it. Nav pārāk salds. Filmas ir labs bonus. Ja pirmās ņemsi filmas, izķidāsi spēles procesu. Bet filmām pašām par sevi ir daudz ekstru. In the end - iesaku izspēlēt spēli.

Turpini sarunu animeforums.lv

Participants